Palikt “patiesam” (franču valodā Rester “Vrai”)

Tas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem dzīves aspektiem.
Kā mēs varam būt paši sevi, ja neesam godīgi pret sevi un citiem?

Palikt uzticīgam un arī palikt patiesībā, iespējams, ir veids, kā izvairīties no “mākslīguma”, palīdzot noņemt mūsu “pokera seju” un palikt dabiskam, neskatoties uz tādiem problēmām kā liels stress un atbildība.

Izvairīties no maskām un aizsargtērpiem, cenšoties parādīt sevi tādu, kāds esam; kā Glorijas Geinoras dziesmā „I’m What I Am” vai grunge rokgrupas Nirvana dziesmā „Come As You Are”.

Ir grūti pastāvīgi uzturēt šo mērķi, jo tas ir ideālistisks…

Kāds man kādreiz teica:

“Naktī automašīnā es ignorēju visus sarkanos luksoforus…
Bet, ja mani noķer, es saku patiesību…”

Davida Servan-Schreibera grāmata „Mūsu ķermeņa mīlestības patiesība” arī atgādina mums par to, cik svarīgi ir rūpēties par sevi, lai saglabātu līdzjūtību un empātiju pret citiem, palīdzot veicināt šo labvēlīgo ciklu gan mūsu pašu, gan citu cilvēku veselībai.

Vēl viena Deivida Servana-Šraibra grāmata „Mēs varam atvadīties vairākas reizes” pēta dzīves sarežģītību, kurā situācijas dažkārt šķiet dīvainas vai izjauktas. Pat ja mēs vēlamies pastāvīgi palikt patiesībā, „tā nekad nav perfekta”.

“Būt nepatiesam” var nozīmēt “spēlēt lomu”, piemēram, aktieris, kas atveido dažādus tēlus un stilus. Bet, kad mēs ejam uz teātri, aktiermāksla ir pienācīgs darbs: aktieri izrādes laikā koncentrējas uz savām lomām, un, tiklīdz viņi atstāj skatuvi, viņi noņem kostīmus un grimu, lai atgrieztos savā reālajā dzīvē. Nav iespējams nepārtraukti spēlēt lomu.

Dažreiz mums var būt jāreaģē, piemēram, bēru ceremonijās, lai noslēptu emocijas vai lietas, ko nevar atklāti izpaust.

Ir daudz šādu situāciju; lietas, ko nevar pateikt parastā veidā. Ir ļoti grūti vienmēr būt patiesam; palikt skumjās ir grūti. Dažreiz mums visiem ir jāslēpjas aiz saulesbrillēm, lai paliktu patiesi, pazemīgi un cieņpilni. Tas ir sarežģīti, bet svarīgi.

Dažreiz mēs sakām:

“Viss ir savs laiks.”

Bēres laikā mēs izjūtam daudz dažādu emociju un nevaram vienkārši izlaist noteiktus mirkļus. (Vadībā to dažkārt sauc par „nāves pieņemšanas līkni”.) Visām emocijām ir sava nozīme, un nevar tik vienkārši pāriet no skumjām uz prieku vai otrādi.

Abd Al Malik to labi izsaka savā dziesmā „Valentin”, sakot:

“C’est vrai qu’on est à Brazzaville
On chante, on danse.. Oui on danse alors que c’est la fin.”

Palikt uzticīgiem sev nozīmē arī būt pašiem sev, vienlaikus ņemot vērā kontekstu un pasaules ietekmi.
(Bēres dažkārt ir arī brīdis, kad svinēt, pat ja tas var šķist pretrunīgi.)

Atgriezeniskās saites sniegšana var būt veids, kā izteikt to, ko redzam, vai izcelt to, ko uzskatām par interesantu. Tas nozīmē atvērties, pieņemt lietas tādas, kādas tās ir, un reaģēt atbilstoši savam raksturam un patiesajam es. Tas ir līdzsvars starp to, ka lietas uztveram nopietni, un to, ka neesam pastāvīgi nopietni. Šāda pieeja palīdz koncentrēties uz to, kas patiešām ir svarīgi, un palīdz visiem saglabāt piesardzību.

“Sakiet, kā ir”

Vai zinājāt, ka bērniem patīk saskaņotība? Kāpēc? Tāpēc, ka viņiem patīk justies drošībā. Tas palīdz viņiem paļauties uz realitāti un saprast, kas notiek ap viņiem. Šajā jautājumā bērni nesaprot ironiju un bieži domā, ka cilvēki smejas par viņiem, tāpēc viņi uz to nereaģē labi.

Ironija ir pretstats patiesībai, jo tā parasti ir spēles forma. Lai gan dažreiz tā var būt jautra, sazinoties ar bērniem to nav ieteicams lietot.

Depresija var būtiski ietekmēt mūsu garastāvokli un to, kā mēs uztveram dzīvi, tostarp mūsu spēju saglabāt saikni ar realitāti.

Mūsu spēja palikt uzticīgiem dažkārt ir atkarīga no mūsu noskaņojuma. Ja jūtamies stresā, apzinātības skolotāji bieži sniedz padomus, kas var palīdzēt.

Piemēram, vienkārši ievietojot abas rokas spainī ar aukstu ledusūdeni, varam saprast, vai esam nomākti vai stresā. Ja esam nomākti, iespējams, nespēsim turēt rokas aukstā ūdenī, bet, ja jūtamies laimīgi un atbrīvoti, varēsim tās bez grūtībām turēt zem ūdens.

Iemesls ir tas, ka, kad mēs jūtamies nomākti, mūsu nervu sistēma kļūst pārāk jutīga, jo mūsu nervu un sinapšu savienojumi tiek pastāvīgi ietekmēti. Tas ir kā kļūt pārāk jutīgam, nespējot to kontrolēt. Mūsu smadzenes kļūst daudz jutīgākas salīdzinājumā ar to, kad mēs jūtamies labi.

Vēl viens piemērs ir iepirkšanās: visi stimuli – gaismas, reklāmas, skaņas – nepārtraukti bombardē mūsu emocionālo smadzeņu daļu. Šī stimulācija izraisa lielākas emociju svārstības nekā tad, kad mēs mierīgi lasām grāmatu.

Tas pats notiek, kad mēs jūtamies nomākti: mūsu smadzenes piedzīvo daudz lielākus emocionālos kāpumus un kritumus nekā tad, kad esam mierīgi un atbrīvoti.

Mūsu smadzeņu emocionālā daļa kļūst dominējošāka salīdzinājumā ar loģisko daļu, kas ietekmē mūsu garastāvokli. Šādos brīžos mēs parasti nevaram justies garīgi labi vai palikt uzticīgi citiem, jo atrodamies pastāvīgā emocionālā pārslodzes stāvoklī.

Atkarībā no apstākļiem dzīve var būt grūta. Neatkarīgi no tā, vai esam miljonāri vai ļoti nabagi, mums visiem ir iespēja kādu dienu justies slikti.

Kad mēs nokāpjam sociālajā kāpnēs attiecībā uz “sociālo šķiru” un “bagātību”, parasti ir grūtāk justies komfortabli.

Nabadzīgie cilvēki bieži vien ir visvairāk pakļauti problēmām saistībā ar izglītību, vides ietekmi, piekļuvi veselības aprūpei un sociālo kontekstu. Matemātiski nabadzīgie cilvēki savas situācijas dēļ parasti ir vairāk pakļauti depresijas traucējumiem nekā cilvēki no augstākajām sociālajām klasēm.

Augstākajām sociālajām klasēm ir labākas iespējas un lielāka elastība dzīvē, kas ļauj tām mainīt savu situāciju. Tas ir fakts.

Tas pievērš mūsu uzmanību jēdzienam „konteksts”, kas var būt sociāls, laulības, ģimenes vai vides konteksts.

MC Solaar min:

“Konteksts ir spēcīgāks par jēdzienu”

Abd Al Malik apgalvo:

“Atkarībā no konteksta mēs varam sajaukt stiprās un vājās puses.”

Arī televīzijas šovs „The Fresh Prince of Bel-Air” izceļ šo jautājumu par kontekstu.

Bagāts cilvēks grūtā, nabadzīgā vidē nepieejas problēmām tāpat kā bagāts cilvēks, un otrādi, nabadzīgs cilvēks augsta līmeņa vidē nepieejas problēmām tāpat kā bagāts cilvēks.

Bet tas viss palīdz mums saprast, ka neatkarīgi no mūsu sociālās piederības mums visiem ir jācīnās par veselību, dzīvi, patiesību, jācīnās ar slimībām un jārūpējas par planētu.

Mēs visi spēlējam nozīmīgu lomu sabiedrībā, jo tas ir izdevīgi visiem.

Neskatoties uz šo jautājumu apvārojošo vēsturisko un ekonomisko kontekstu, mums visiem ir interese palīdzēt apkārtējiem cilvēkiem pārvarēt viņu grūtības.

Beidzot, kad jūs to saprotat, jūs varat redzēt, ka viena no lielākajām problēmām sabiedrībā ir “neziņa”, kā to skaidro arī MC Solaar dziesmā “La concubine de l’hémoglobine“. Neziņa ir visu problēmu cēlonis.

Kā var lasīt Bībelē un grāmatā „Septiņi galvenie grēki”, daži saka, ka vislielākais grēks ir skaudība, jo tā ir visu pārējo grēku sakne.

Palīdzot apkārtējiem, mēs varam uzlabot viņu labklājību, kā arī justies labāk paši.

Palīdzot nabadzīgajai sociālajai šķirai, matemātiski tiek palīdzēts arī bagātākajai šķirai. Tas vairs nav vienkārši “šķiras” problēma.

Nav iemesla gaidīt. Vienmēr būs darbi, kas jāpaveic; pēc tam varēsim darīt kaut ko citu.

Atvērta sabiedrība ir ikviena interesēs. Patiesība ir saprast, ka mēs visi esam cilvēki, kurus aizsargā mūsu atvērta sabiedrība, tiesību sistēma un cilvēktiesības.